Kad parādījās Platona "Valsts", tas bija lielākais, es gribu teikt - fiziskā nozīmē lielākais filozofiskais darbs, lielāks par jebko no iepriekš rakstītā. Platons tur aplūko veselu virkni priekšmetu - taisnīguma, mākslas un izglītības dabu, teoloģiju, politiku, to, kas ir zināšana un kas ir viedoklis. Visas šīs lietas ir saaustas kopā, Platona pieeja jebkuram no šiem priekšmetiem ir cieši saistīta ar to, ko viņš saka vai gatavojas teikt par citām lietām. Platons savilka to visu kopā šajā grandiozajā domas celtnē. Visa Platona "Valsts" patiešām ir ļoti liela doma.

Mailss Burnjets

Kad parādījās Heidegera "Esamība un laiks", tas bija vācu domas sasniegums - neskatoties uz to, ka šis darbs palika tikai torss no kāda veidojuma, kura vēriens nepieļauj šaubas par tā līdzvērtību Platona vai Hēgeļa domai. Heidegers arī apzināti izvēlas konfrontāciju ar šiem domātājiem - Platons parādās "Esamības un laika" sākumā, Hēgelis - II daļas gaitā. Tomēr viņi nav vienīgie: Heidegera vēriens iekļauj visu līdzšinējo Eiropas filozofijas tradīciju kā to, kas jāpārdomā no jauna un par kuras pamatiem atkal jāuzsāk strīds. Strīdus lieta ir ne vairāk un ne mazāk kā esamība un tas, kas par to pateikts, un tas, kas palicis nepateikts pateiktajā.

Raivis Bičevskis